Vācu domātāji M. Luteru vērtē dažādi, bet visi viņa veikumu – pozitīvi. F. Melanhtons saka, ka Lutera sirds bija uzticīga un bez viltus, viņā bija viss, kas ir patiess, cienīgs, taisnīgs, šķīsts, piemīlīgs un labskanīgs. Lutera stingrība, ar kādu viņš vērsies pret taisnās mācības ienaidniekiem, cēlusies no nopietnas un aizrautīgas attieksmes pret patiesību nevis no ļaunprātīga un ķildīga rakstura. Lutera gudrība un tikumi ir tik lieli, ka to iemesls nevar būt varēšana un cenšanās vien, bet tie ir Dieva doti.
J. G. Herders uzskata, ka arī tautas, kas nepieņem Lutera reliģisko mācību, bauda viņa reformācijas augļus. Luters uzbruka garīgajam despotismam, kas noliedza katru veselīgu domu, un veselām tautām deva atkal iespēju lietot prātu, spriežot par garīgām lietām. Viņa valoda un gara spēks savienojās ar zinātnēm, saplūda ar visu kārtu izcilāko ļaužu centieniem. Tā Vācijā un kaimiņzemēs radās pirmā plašā literārā publika. Sāka lasīt tie, kas nekad nebija lasījuši, tie, kas iepriekš lasīt nemācēja. Dibinājās skolas, akadēmijas, dziedāja vācu garīgās dziesmas, daudz vairāk sprediķoja vācu valodā. Tautas rokās nonāca Bībele.
G. V. F. Hēgelis saka, ka Luters lika runāt vāciski Bībelei. Tā ir lielākā velte, ko var saņemt tauta, jo tauta ir barbariska un nespēj gūt brīnišķīgo par savu īpašumu tik ilgi, kamēr nezina to savā valodā.
J. V. Gēte uzskata, ka Luters daudz darīja, lai cilvēkus atbrīvotu no garīgās kalpības. Luters juta milzīgu riebumu pret hierarhiju. Viņš cīnījās pret daudzu gadu aizspriedumiem un šķīra dievišķo no cilvēciskā, cik vien spēja. Luters atkal ienesa sirdij tās brīvību un pildīja to ar mīlestības spēku. Vēl citi vācu domātāji uzskatīja, ka vācieši tikai ar Luteru kļuva par tautu.