Luterieši vēl nebija paspējuši izdot Lutera biogrāfiju, kad jau parādījās pirmais sarakstītais Lutera dzīves apskats. Šo darbu 1549. gadā sarakstīja vecais Lutera pretinieks Kochlejs. Šajā darbā Luters tika tēlots kā velna bērns. Uzskats, ka Luters ir velna dēls, katoļu pasaulē palika līdz pat 18. gadsimtam. 16. gadsimtā katoļi viņu uzskatīja par lielu grēcinieku – nodevēju, mežonīgu kiklopu, kura briesmīgais, bet spēcīgais gars spējis radīt tikai maldīgus uzskatus. Viņa drosme ir bijusi izmisuša zvēra drosme. Arī šim uzskatam netrūka piekritēju.
Kopš 1848. gada revolūcijas katoļu uzskati par Luteru atkal mainījās. Katoļi sāk izlikties, ka viņu spriedumi ir objektīvi. Materiālus viņi ņem no paša Lutera rakstiem, bet pēc pašu autoru brīvas izvēles, patikas un vērtējuma. Šīs metodes dibinātājs ir ārsts Jānis Pristorijs. Viņš esot izlasījis trīs reizes visus Lutera darbus no sākuma līdz galam un sarakstījis darbu, daudz citējot paša Lutera vārdus. Vēlākie pētnieki rakstīja vēl daudz drastiskāk par pirmajiem. Tā, piemēram, kādā darbā ”Gaiša pārbaude” sakopots liels Lutera lamuvārdu skaits. Četri galvenie katoļu zinātnieki ir Jansens, Delingers, Denifle un Grisārs. Viņu darbos Lutera tēls tiek attēlots ļoti dažādi. Vietām kāda apsūdzība, tad kāda uzslava. No tā var gūt katrā ziņa negatīvu kopiespaidu. Slēdziens viesiem ir vienāds – tie noraida reformatoru un reformāciju.
Jansens nostāda reformāciju zemāk par viduslaiku zinātni, mākslu, tikumību un dievbijību, jo reformācija esot atkrišana no ticības un tikumības. Izcelta reformācijas nespēja izprast sociālos trūkumus, uzsvērta tās brutalitāte, salīdzinot ar viduslaiku mākslas izpratni, un rādīta evaņģēliskās baznīcas verdziskā pakļaušanās atsevišķiem valdniekiem.
Pēc Delingera domām, visa reformācija esot reliģisks regress. Delingers raksta: ”Luterismu nav radījis Luters, bet to viņš jau atrada priekšā, vismaz tā galvenās sastāvdaļās; ne viņš ir veidojis kustību, bet kustība viņu.” Reformācija bijusi lielais novadgrāvis, pa kuru novadīja ilgā laikā uzkrājušos ļaunumus, kas, palikdami baznīcā, būtu sazāļojuši un sabojājuši baznīcu. „Lutera pasākums bijis faustisks. Burvju mākslinieks Dr. Fausts ir idealizētais Luters.” Luteru atkal ved sakarā ar velnu, lai gan smalkākā veidā. Bet viņam velns esot bijis arī iekšā: „Velns, kas Luteram tik neatlaidīgi uzbrūk, ir viņa paša nemirstīgā sirdsapziņa, un šis velns moka viņu vienmēr un vairāk.” Tā kā Luteram nebija drošu, gatavu pamatprincipu un tos viņš mierīgi, pacietīgi un loģiski nekad nebūtu varējis izvest, tad arī Lutera mācība esot hameleona reliģija, bez satura un pastāvības.