Mūsu svētku ēdieni

Lieldienu svētku raksturīgākie ēdieni bija olas un vārīti zirņi. Lieldienu olu vārīšana un to krāsošana ir pazīstama arī citām tautām. Tās visbiežāk krāsoja zaļā vai dzeltenā krāsā – ar bērzu lapām un sīpolu mizām.

Kad ganības un pļavas  pārklātas ar zaļu zāli, tad klāt ir Jurģa jeb Ūsiņa  diena. Senie latvieši atzīmēja šo dienu kā pieguļas sākumu. Šai dienā vienmēr ēduši sieru, kā uz Jāņa dienu. Vēl šajā dienā pasniedza vārītas olas, vistu vai gaili, plāceņus, sviestu un pienu. Dzēra Ūsiņa alu.  Maizes klaipiem vajadzēja būt apaļiemm, lai tādi augtu  zirņi un govis.

Tad seko vasaras saulgrieži – Jāņi, kurus svin cauru nakti, galdā parasti like pīrāgus, rupjo kviešu miltu plāceņus un speķa raušus. Dzer maizes kvasu. Savukārt, piemēram kāzās tradīcija ir kāzu torte.

No tautas tradīcijām ka rudens saulgriežu svētki varēja būt ap Miķeļa dienu – 29.septembrī. Tad kāva kādu no lopiem, darīja alu un cepa plāceņus. Visplašākā izplatītā tradīcija Miķeļa dienā – kaut  aunu. Ap Miķeļiem beidza ēst arī launagu, bet Mārtiņdienā bija jābeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme, jo pēc Mārtiņiem zeme dodas atpūtā. Īsi pirms Mārtiņiem notika arī ziemas uzturam nepieciešamo mājdzīvnieku kaušana, sagatavošana un saglabāšana. Mārtiņdienā mēdza ēst gaili vai cekulainu vistu, kuru kāva Mārtiņam par godu.  To sagatavoja ceptā veidā un pasniedza māla šķīvjos vai bļodās, klāt liekot arī galvu un kājas. Kā piedevas deva nelielā šķidrumā ar sviestu piedevu sautētus zirņus un burkānus.

No citiem gaļas ēdieniem, ar kuriem bija bagāts Mārtiņa galds bija pārpilns, pasniedza  putraimdesas, sautētas aknas un sirdi nedalītā veidā.

This entry was posted in Ēdiens. Bookmark the permalink.